TAGAD UN TAD

27 Responses

1. Tā nu sagadījās, ka nejaušība nejaušības galā un nokļuvu pēc ļoti ilga laika izrādē “Tagad un tad.” Brīnišķīga izrāde par dzīvi, vērtībām, attiecībām un kā būtu, ja no nākotnes tu sastaptu pati sevi un mēģinātu izmainīt nākotni izmainot vienu notikumu. Mani aizrāva un uzrunāja šī izrāde, lai gan neesmu teātru fane. Atmosfēra arī tāda mājīga un tā, ka var brīvi un no sirds dzīvot līdz aktieriem. Godīgi sakot brīžiem asaras nobira. Tik daudz kas ir tik pazīstams un saprotams, no tā ko atspoguļoja. Ļoti patika. Ļoti, ļoti. Paldies, režisorei Rēzija Kalniņa un aktieriem. Gan no psiholoģiskā viedokļa, gan visādi vērtīga, liek domāt, analizēt dzīvi un ka mīlestība ir svarīgāka par visām pasaulīgām būšanām, karjeras sasniegumiem. Gaumes lieta tādas izrādes, bet man tas bija kā balzāms dvēselei.

2. „TAGAD UN TAD”, „OratoriO”, Šona Grenana luga, režisore: Rēzija Kalniņa, lomās: Esmeralda Ermale, Jana Herbsta vai Ilze Trukšāne, Raimonds Celms vai Maksims Busels, Jānis Skanis vai Juris Kalniņš.
   Šons Grenans jau ir samērā labi pazīstams Latvijā, pateicoties diviem iestudējumiem Dailes teātrī: ģimenes vēsture – „Liec Dievam pasmieties”, kurā pievēršas cerībām (tās īstenojas tik atšķirīgi), un dziļā, aizkustinošā „Alvas sieviete”, tās ir par izvēlēm, kuras maina/nemaina mūsu dzīves. Abas lugas arī ir iestudējusi Rēzija Kalniņa.
   Ļoti labi, ka iestudējuma norises nav pielāgotas Latvijas videi – neesam taču tādi, kas no citu valstu/sabiedrību aktualitātēm nespējam rast ko sev noderīgu. Autors „ņem” parastus stāstus un tajos ievieš ko īpašu, kas uzrunā ļoti personiski pat tad, ja nav piedzīvots kas lugas norisēm līdzīgs. Jaunajā iestudējumā, neskatoties uz fantāzijas darbiem raksturīgo pavērsienu – „ko tu darītu, ja tev būtu iespēja mainīt savu dzīvi tad, ja šķiet, ka esi tajā pieļāvis būtiskas kļūdas”, ir ļoti daudz kas tāds, ko, visticamāk, daudzi ir piedzīvojuši. Bieži šādi „atkārtotas izvēles” sižeti tiek izmantoti komēdijās, piem., vecākiem iejūtoties tīņu situācijās un otrādi (tas var būt smieklīgi vai ne gluži, bet – nebūt nav viss, ko no šāda iedomāta risinājuma var iegūt, lai raisītu pārdomas). Vai neesam iedomājušies: kā būtu bijis, ja mēs būtu pieņēmuši citu lēmumu (dažos mākslas darbos apgalvo, ka nekas nemainītos, bet citos,- ka mainītos tas, ko mēs nemaz negribētu)? Šajā izrādē skatījums uz dzīvi ietekmējošiem lēmumiem ir būtiskāks nekā tamlīdzīgos stāstos: tas, kas mums šķiet kā slikts/nepilnīgs, var izrādīties labāks, ja vien mēs prastu iedziļināties notiekošajā. Vēl viena atziņa: daudz ko dzīvē nosaka mūsu raksturs, tai skaitā, – spēja sarunāties (īpaši aktuāli Latvijā, vai ne?). Cilvēks pats var daudz ko noteikt savā dzīvē, tas nozīmē, ka izmaiņas tajā arī galvenokārt ir atkarīgas no viņa (ne viss, protams). Taču ir arī kas tāds, kas it kā nemainītos, bet tomēr būtu citāds (iestudējumā tas ir asprātīgi izspēlēts). Tā saucamais „liktenis” var aizvest tur, kur bija jānonāk, bet „vēlu” (arī tas izrādē ir smalki akcentēts). Lai gan laiks zaudēts kļūmīgos meklējumos, cerības un iespējas joprojām pastāv. Vispārinājums: izrāde rosina pārdomas par dzīvi, var uzplēst „dvēseles brūces”, var stiprināt garu (tas ir atkarīgs no pašiem). Tapusi gudra melodrāma, kura nerada izmisumu, bet var stiprināt.
   Aktieri (kā cilvēki/raksturi) šajā izrādē ir atšķirīgi, līdz ar to, kā šķiet, ir vērts noskatīties abus tēlotāju „sastāvus”. Raimonds Celms un Juris Kalniņš ir enerģiski, šķiet, ka var pieņemt izšķirīgus lēmumus, bet arī tad ne viss ir viņu ziņā. Izrādi ar Maksimu Buselu un Jāni Skani vēl neredzēju, jādomā, ka viņi varētu būt iejūtīgāki, varbūt trauslāki? Esmeraldas Ermales Abigaila ir spēcīga (abu izvēļu gadījumos!), taču pat stingrs raksturs (piemērojoties, varbūt tomēr ejot savu ceļu) pilnībā negarantē to, kas dzīvē ir svarīgs. Tomēr, pateicoties tieši viņai, tiek panākts loģiskais risinājums. Savukārt, Janas Herbstas tēlam izšķirīgais lēmums nerodas viegli, it kā vilcinoties, tas pārliecina.
   Var mākslas darbu vērtēt kā atsevišķu notikumu, kā nesen uzsvēra cienījama kritiķe, minot to, ka viņa kādā recenzijā to pārkāpj. Man bieži vien ļoti svarīgs ir arī iestudējuma konteksts: kā izrāde iekļaujas teātra procesos – ko attīsta, ko jaunina, bet ko stabilizē. Šoreiz jāuzsver režisores noturīga interese par „parastu cilvēku” izšķirīgiem dzīves lēmumiem, atbildību par sevi (tātad – arī par līdzcilvēkiem). Ne velti zīmīga ir kāda iestudējuma epizode – galvenais tēls savu vienīgo iespēju izmainīt notikumus neizmanto, lai labotu ko visai pasaulei nozīmīgu, bet gan mēģina pārveidot savu dzīvi.
   Ļoti svarīga ir jaunas/jaukas kultūrvietas tapšana. Jauniestudējums tapis svaigi radītajā mūzikas un drāmas telpā „OratoriO”, kas atrodas veidojamajā mākslas kvartālā Sporta ielā 2 (ieeja no Hanzas ielas). Ja īstenosies visi tā attīstības plāni, būsim ieguvuši pilsētas centram tuvu esošu garīgu centru. Industriālā, bijušās „konfekšu ražotnes” vide ir atsvaidzināta, izmantojot pievilcīgus noformējuma elementus. Mājīgumu tajā veido arī atsaucīgie darbinieki.

3. Vai ir dzīves lēmumi, no kuriem tu censtos sevi atrunāt vai par kaut ko pārliecināt, ja varētu aizceļot pagātnē un parunāt ar sevi toreiz?
   Par šo jautājumu jādomā izrādes “Tagad un tad” (režisore @rezija_kalnina ) laikā un vēl ilgi pēc tam, kad esi aizgājis no skaistajām OratoriO telpām, kur šo izrādi var baudīt. Jau pati zāle ar pirmajām sekundēm ievelk īstajā sajūtā, burvīgie aktieri aizrauj momentā, un mūzika ir dievīga.
   Šoreiz priecājos, ka man uz sejas maska, jo beigās nevajadzēja slēpt savu sarkano degunu, un asaras saripoja aiz tās drošā slēptuvē.
   Mans milzu paldies gan režisorei, gan aktieriem – @esmeralda.treimane, @janaherbsta.actress, @maximbusel un Jānim Skanim, kurš manu sirdi bezgala aizkustināja!
   P.S. Mans teātra influencers ir Armands Kalniņš, viņš apmeklē un savos ierakstos stāsta par milzumdaudz izrādēm, bet tieši šīs izrādes apraksts mani iekustināja tik ļoti, ka gandrīz uzreiz izlēmu iet un pēc iespējas ātrāk. Paldies par to!
   Un, tā kā man arī reizēm kāds lūdz padalīties par saviem teātra iespaidiem, es no sirds iesaku noteikti apmeklēt šo brīnišķīgo izrādi. Grūti pateikt, vai pavisam jauniem cilvēkiem radīsies līdzīgs iespaids, bet, ja dzīvē jau šo to esi pieredzējis un piedzīvojis, tev vajadzētu patikt šādu pārdomu pavadītam vakaram!
   Tā kā visi aktieri, izņemot Esmeraldu Ermali, dublējas, tad man šķiet, ka kaut kad gribēšu redzēt arī otru sastāvu. Sastāvu var redzēt, pērkot biļetes, pie konkrētā datuma.

4. Pēc mana pirmā OratoriO teātra jūsmīgā apmeklējuma vēlējos noskaidrot, kāda ir otra viņu iestudētā izrāde – “Tagad un tad”.
   Un esmu ļoti patīkami pārsteigta – arī šī ir IZCILA izrāde tradicionālā teātra izpratnē. Patiesa bauda skatīties (ar iekšējo balsi: “Nu, nu, kas būs tālāk?”) – Kad iedegās starpbrīža gaismas pēc pirmā cēliena, tad tāds spējš pārsteigums: “Kā? Jau starpbrīdis?” – stunda bija paskrējusi kā 10 minūtes.
   Šī ir no tām izrādēm, ko es sauktu par “izrāde ar pēcgaršu” – šoreiz pārdomu pēcgaršu, kad pēc izrādes vēl vajag laiku, lai “sagremotu redzēto”, jo, domāju, katram skatītājam šī izrāde liek aizdomāties par savu dzīvi – vai es kaut ko mainītu/rīkotos kādā savas dzīves izšķirošā brīdī citādāk, ja man būtu informācija par to, kā mana izvēle noteiks tālāko likteni. No sērijas: “Kā būtu, ja toreiz es….” Vai mēs nožēlojam savas izvēles jeb esam ar tām apmierināti?
   Ja iesiet uz izrādi ar savu “otro pusīti”, iesaku pēc izrādes ieplānot vakaru turpināt kādā kafejnīcā vai mājās romantiski apcerīgā atmosfērā, jo, iespējams, gribēsiet projicēt stāsta dziļo domu uz sevi un uzzināt/salīdzināt sajūtas/pārdomas – šī izrāde ir lielisks pamudinājums pāru sarunai par jautājumiem, kurus ikdienā sev neuzdodam, bet kuri, noteikti, kādā dzīves brīdī ikvienam mēdz pazibēt prātā. (Varbūt vakarā var uzspēlēt vēl kādu spēli, kas rosina uz sarunām, piemēram, “Patiesība vai risks”)
   Iespējams, kādam skatītājam izrāde pat var izrādīties psihoterapeitiska/pamudinoša – ja mēs neesam šobrīd apmierināti ar savas dzīves kvalitāti – varbūt ir vērts tieši tagad kaut ko radikāli mainīt, nevis rāmi peldēt pa dzīves straumi pretī vecumam, šaustot sevi par sūro likteni un pēc tam nožēlot izniekoto dzīvi. Tiesa, radikāla rīcība prasa radikālu saņemšanos un arī tad nav nekādas garantijas, ka citi ceļi neved uz to pašu vai līdzīgu rezultātu…. Atkal dilemma.
   Re, kā mani izrāde pamudināja uz filozofēšanu.
   Vēl man ļoti patika izrādes aina/dziļā doma par nekrologu,- ja teātris būtu skola, tad pēc šīs izrādes viens no mājasdarba uzdevumiem varētu būt – aizejot mājās, uzrakstīt nekrologu, kādu gribētos, lai uzraksta par jums kādreiz nākotnē, kad tas brīdis pienāks. Arī viela pārdomām…
   ——
   Par teātri:
   Ja teātrī VISAS izrādes IR LIELISKAS (ok, jā, pagaidām tikai divas), tad skatītājam tas ir kā piedalīties loterijā, kur visas lozes ir pilnas. Tiesa, Oratorio teātris līdz ar to ir uzlicis pats sev augstu latiņu, ko, no sirds novēlu, noturēt.
   Rezumējot:
   ABAS šī teātra pagaidām nelielā repertuāra izrādes iesaku ielikt jūsu MUST SEE listē.
   Domāju, kad arī citi skatītāji atklās sev šo teātra dzidravotu, biļetes būs jāmedī vēl izmisīgāk kā uz paši zināt kuru teātri.
   Parasti es nemēdzu vienu un to pašu izrādi skatīties vairākas reizes, ar ļoooti retiem izņēmumiem, tad, lūk, es nākošajā teātru sezonā noteikti gribēšu abas izrādes noskatīties vēlreiz, tik nākamreiz vēl ņemšu līdzi visu saimi.
   Mans subjektīvais vērtējums:
   (5 no 5)

5. 2×45 minūtes ilgs dvēseles un ego duelis, kur uzvar skatītājs – ģeniāls literārais pamats un lieliska aktierspēle izrādē “TAGAD UN TAD”.

6. Ļoti aizkustinoša izrāde!

7. Labvakar! Paldies par šīvakara izrādi. Tā patiesi lika padomāt par savu dzīvi. Vai ko mainīt vai atstāt to tādu kāda tā ir? Vai esmu izdarījusi pareizās izvēles līdz šim? Šie jautājumi urdīs kādu laiku. Līdz tiks pieņemts lēmums. 😀
   Ar nepacietību gaidīšu nākošās izrādes! Paldies par to, ko darāt! Un kā to darāt!

8. Fantastikas izrāde!
   Labprāt ietu otreiz skatīties, ļoti paņēma savā varā!
   Aktieru tēlojums fantastisks! Paldies aktieriem un visam radošajam kolektīvam! 🙂

9. Lieliska izrāde! Emociju kamols kaklā un pārdomas uz ilgāku laiku… Redzēju izrādi ar to aktieru sastāvu, kurā ir Juris Kalniņš. Manā skatījumā viņš ir šīs izrādes zvaigzne – izcila aktierspēle! Arī pārējie aktieri ļoti labi. Aizvien vairāk un vairāk pārliecinos, ka Rēzija Kalniņa ir lieliska režisore!

10. Paldies par izrādi! Ļoti patika. Izcila aktieru spēle.
    Burvīgas telpas un interjers.

11. Lieliska izrāde! Būs, ko pārdomāt, visu vakaru. Izbaudīju Dvēseles dušu. Galvenais – nepamosties plkst. 3:15.

12. Lielisks Rēzijas Meistardarbs!

13. Šī izrāde jāapmeklē, lai redzētu neatkārtojamo Maksimu Buselu!

14. Iesaku, ļoti interesants sižets un aktieru spēle.

15. Pirmo reizi apmeklēju OratoriO un biju tiešām patīkami pārsteigta. Izrāde, aktieri lieliski! Patīkams koncepts ar galdiņiem , kas ļauj sajusties teju kā mājās. Būs jānāk vēl!

16. Lieliska izrāde!

17. Brīnišķīga izrāde! Tas noteikti būs izdevies vakars! 👏🏻👏🏻👏🏻 Arī vide un atmosfēra OratoriO ir tik pat brīnišķīga!

18. Laba izrāde! Iesaku!

19. Ooooo, oooo, jā.
    Ja pēc izrādes ir jādomā vairākas dienas un gribas redzèt atkārtoti, tad IZRĀDE ar lielo burtu.
    Tā pēcgarša ir neaprakstāma.
    PALDIES!

20. Jāpiekrīt, ka riktīgi laba izrāde, un tiešām vairāku skatīšanās reižu vērta, kā ziņo mūsmāju galvenā teātra fane, pati iedama trešo reizi un citus mājiniekus līdzi vezdama. Paldies izrādes darinātājiem! 👍

21. Man ļoti, ļoti patika. Bija par ko aizdomāties, par ko pasmieties un otrajā cēlienā man vislaik bija kamols kaklā un knapi valdīju asaras. Riktīgi emocijas parāva vaļā! Paldies, ir par ko aizdomāties kā mēs dzīvojam savu dzīvi, vai un ko varētu darīt savādāk, lai vecumdienās neko nenāktos nožēlot.

22. Ir tādas dienas, ka nekas nepatīk. Viss kaitina, vēlēšanās kaut ko nesaprast, paiet garām vai kā citādi ignorēt. Un cīnies ar sevi, saproti, ka šauj garām, bet kādas zemapziņas strāvas stiprākas neatlaidīgākas un jāpasmejas par savu nevarību. Tā man bija pirmdien, kaut dienai pašai par sevi nebija ne vainas. Visu izdarīju, satiku jaukus cilvēkus, kaut ko paspēju iepretim negribēšanai. Viss normāli, kā pieņemts teikt. Vakarā aizgāju uz Rēzijas Kalniņas izrādi “Tagad un šeit”. Un patiesībā arī teātri negribēju, bet… Uz skatuves divi gudri, talantīgi, pieredzējuši aktieri Esmeralda Ermale un Juris Kalniņš spēlē (?), tēlo(?), izdzīvo (?), garīgi pietuvinās (?) pašam būtiskākajam: jā, kāpēc es dzīvoju un kā dzīvoju? Tik vienkārši, jo mēs , ar tām sirmajām galvām, mēs taču zinām, kas ir dzīve, ko esam gribējuši, ko spējuši. Un vai būtu citādi, ja būtu rīkojušies “pareizi”. Aizvien esmu sev uzdevusi šos jautājumus, bet pirmdienas vakars kļuva nozīmīgs. Par to domāju joprojām, kaut ko sapratu. Domāju, ka sapratu un par to visam radošajam kolektīvam, izrādes veidotājiem – Paldies. Ar sevišķi sirsnīgu sveicinājumu – Esmeraldai un Jurim.

23. Paldies jūsmājām! Sajusts un saprasts vēstījums izrādē ” Tagad un tad”. Jāredz nākamais. Paldies!

24. “Tagad un tad” – lieliska izrāde, par mīlestību, izvēlēm un to, ka galu galā viss vienmēr notiek tā kā tam jānotiek. Nobirdināju dažas asaras! Paldies lieliskajiem aktieriem. Hilghly recommended!

25. Bārā ienāk svešinieks, visi dzīves plāni sabrūk, jeb es atkal biju teātrī – uz “Tagad un Tad” iekš OratoriO
    Šī ir no negarajām, bet ļoti ietilpīgajām izrādēm, aktieru kvartets viegli un nepiespiesti izspēlē sirreālu sižetu par iespēju aprunāties ar sevi pagātnē un varbūt dot kādu labu padomu, ko darīt vai nedarīt, un tiklīdz skatītājs jau sāk iztēloties, ko varētu sev ieteikt mainīt, tā izrāde iebliež ar visām blaknēm – ka sekošana padomam var nenovest ne pie kā labāka, ka uzupurēšanās var izrādīties ļoti aizbildnieciska. Un ka perfekcionisms patiesībā ir absurds un sava veida realitātes noliegšana, ka nepārtraukti mēģinājumi visu uzlabot tikai palielina vilšanās ātrumu. “No purgatorija var iziet tikai caur pašapkalpošanās kasi”, jo arī kā-būtu-ja-būtu nožēlas ellīte ir pašu radīta. Vienvārdsakot, ļoti kulturāli pavadīts vakars, un daudz vielas pārdomām.
    P.S. Paklanos tam, kurš izvēlējās muzikālo pavadījumu izrādei, trāpīts par visiem un vēl mazliet.

26. Skaista, mierīga izrāde jaunajā, bet nu jau pazīstamajā kultūrvietā “OratoriO”. Mājīga scenogrāfija, kas rada patīkamu noskaņu. Lieliski aktieri, kas ieved pārsteidzošajā stāstā. Izrāde par izvēlēm, likteni un to, kā mēs to spējam (vai nespējam) ietekmēt. Izrāde par dzīvi. Brīnišķīgi savās lomās gan @esmeralda.treimane un Jānis Skanis, gan @janaherbsta.actress un @maximbusel. Brīnišķīga izrāde – notikums, kuru iesaku piedzīvot ikvienam. Paldies režisorei @rezija_kalnina. Bravo!!

27. Niansēti jūtīga izrāde ar spilgtiem aktierdarbiem. Sākotnēji likās neticama doma par to, ka atskan pērkona grāviens, un pēkšņi ierodas tevis paša versija vecumdienās, lai ieteiktu, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā vai atturētu no kāda it kā pārsteidzīga soļa. Tā taču dzīvē nenotiek! Skatoties izrādi šopavasar, sapratu, ka patiesībā tā ir par izvēlēm un spēju iztēloties jeb ieskatīties acīs savu izvēļu sekām. Cik daudz mēs ieklausāmies savā intuīcijā, cenšoties saprast, kura izvēle, kurš krustceļš būs iespējami labākais tieši tev, un vai vispār veltām laiku, lai kaut nedaudz apdomātos, pirms kārtējā lēmuma pieņemšanas, vai vienkārši pa taisno griežam, ejam, aizmetam kaut ko prom un pat nepieļaujam domu, ka varbūt vēlāk nožēlosim? Tieši šobrīd esmu ārkārtīgi nozīmīgas un nākotni ietekmējošas izvēles priekšā un, jāatzīst, ka man velnišķīgi pietrūkst tik dabiskas, asas, bet vienlaikus dzīvesgudras, atvērtas un sirdī pateicīgas Abijas, kas ļautu pieņemt to vienīgo un īsto lēmumu, lai pēc 35 gadiem uz jautājumu, vai es esmu laimīga ar savu dzīvi un šodien izdarīto izvēli, ar gandarījumu spētu atbildēt JĀ!
    Izrādes scenogrāfija un OratoriO telpas iekārtojums piepilda ikviena skatītāja sapni būt ciešā kontaktā ar abiem aktieru pāriem. Mēs sēžam turpat bārā pie blakus galdiņiem, malkojam dzērienus un klusiņām vērojam gan jauniešu, gan pieredzējušo varoņu Abijas un Džeimija sarunas, strīdus, pārdomas, aizkustinājumu un sirsnības izpausmes – visu to, kas izkrāšņo jebkuras cilvēciskas būtnes dzīvi. Īpaši bija mirkļi, kad dejoja jaunā Abija ar nākotnes Džeimiju un izrādes noslēgumā – abi jaunieši ļāvās jutekliskai dejai kā toreiz, kad bija tikko iemīlējušies. Skatītājiem bija dota iespēja atsaukt atmiņā savas dzīves visskaistāko deju…
    Jaunā Džeimija loma tik labi piestāv aktierim Raimondam Celmam kā kvalitatīvi pašūts uzvalks. Kas interesanti – lai cik dažādas lomas aktieris ir spēlējis uz teātra skatuves vai kino uzņemšanas laukumos, Džeimijs viņā ir atvēris vēl neredzētas šķautnes, kas nemudina to savilkt ar kādu jau zināmu varoni. Pašpārliecināts, nedaudz ietiepīgs, arī lecīgs, taču bezgala sirsnīgs jauns vīrietis. Iespējams, pirms dažiem gadiem redzētās filmas “7 mlj gadu pirms pasaules gala” iespaidā izrādes Džeimijs un Abija man personīgi likās labākā partnerībā saspēlējies aktieru sastāvs R. Celms un Jana Herbsta, nekā R. Celms ar Ilzi Trukšāni. Janas Abija savās izpausmēs ir vairāk meitenīgāka, maigāka, dzirkstošāka, tāda, kura nešauboties spēlē Patiesība vai Risks izvēlēsies Risku. Savukārt Ilzes Abija ir apdomīgāka, rūpīgāka un drosmīgāka, tāda, kura vīrieša labā ne tikai ziedotos, bet arī pastumtu viņu, kur nepieciešams. Izrādes īpašā odziņa – otrs aktieru pāris Jāņa Skaņa un Esmeraldas Ermales izpildījumā ir pelnījuši ne tikai skaļus aplausus, bet patiesu apbrīnu un cieņu. Mīļākais brīdis ir abu aktieru neviltotais pārsteigums un prieks, kad izrādās, ka jaunības mīlestībai laulātais draugs nu ir saucams par bijušo – tās gaisā lidojošās greizsirdības dzirksteles, kas viegli maskētas zem atvieglojuma un uzjautrinājuma maskas, domāju, ka atbruņoja daudzus skatītājus zālē.
    Es gan ticu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un ja es pati, pieņemot lēmumu par kādu savu izvēli, daru tā vai citādi, tad man pašai ar to ir jāsadzīvo. Simboliski izsakoties, sarkanajā samta kārbiņā, kuru vairākas reizes izrādes laikā ņēma rokās abi Džeimiji, citas izvēles un, vēl jo vairāk nožēlos, tur nav. Tikai viens gredzens, viens ceļš, viena izvēle.